Galerija “PEGAZS” – Edmunds Tamovičs

Galerija "PEGAZS" – Edmunds Tamovičs 2017, 100x160, audekls/eļļa

Edmunds Tamovičs 2017, 100x160, audekls/eļļa
Edmunds Tamovičs 2017, 100x160, audekls/eļļa

Edmunds Tamovičs (1956.g. Liepāja)

Vārds gan nav gluži svešs tiem interesentiem un māksliniekiem, kuri regulāri sadarbojas ar galeriju “Pegazs” un iepazinuši gleznu autoru kā kultūras cilvēku, labu mākslas stilu pazinēju. Liepājā dzimušais (1956) radošā gara kopējs, mācījies un strādājis par profesionālu tērpu modelētāju, audumu dizaineri, kopš 2000. gada vada mākslas telpu klusajā centrā Rīgā un kļuvis par teicamu mākslas darbu ielogotāju, uz kura ieteikumiem var paļauties. Krāsu mākslai Edmunds regulāri nodevies nu jau teju trīsdesmit gadus. Kā pauž pats autors: “Man patīk gleznot, tā ir vienīgā aizraušanās, citu interešu šobrīd nav, pat makšķerēšanu esmu pametis, kaut dzīvoju Ikšķilē un Daugava līdzās”. Ar pseidonīmu viņš ir sarīkojis vairākas savu darbu skates Latvijā un ārvalstīs (Esenē, Budapeštā, Minskā). Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vērienīgajā 3. Mākslas nakts programmā bija iekļauta arī “Klusuma sezonas” septiņu jaunatvērto izstāžu apskate un Edmunda Tamoviča izstāde “Uz sliekšņa”.

Viņa darbi labi atbilst Marka Rotko mākslas centra pārdomātajai izstāžu programmu koncepcijai, jo Edmunds Tamovičs, pārsvarā strādā bezpriekšmetiskās glezniecības atzarā. Ar nolūku lietoju terminu – “bez priekšmetiskā glezniecība”, jo klasiskā abstrakcionisma izpratnē Latvijā ļoti reti var redzēt darbus, kas atbilst pasaules mākslas vēsturē aprobētiem piemēriem.

Edmunda Tamoviča audekliem ir visas pazīmes, kas raksturīgas šādas ievirzes mākslas darbu veidošanā. Tajos dominējošais stāsts nav – KAS, bet KĀ. Respektīvi, jābūt gana sagatavotam skatītājam, lai saredzētu un izjustu pārdzīvojumu, noskaņu, ielādēto sajūtu gammu, kuru mākslinieks ietvēris tikai krāsu valodā. Krāsa (silta, vēsa, dzidra, stinga, nejauka, gaistoša, tukša, asa, mierīga, valgana, spēcīga, gaistoša, mirdzoša, apbrīnojama, sausa, krācoša, aizvainojoša, diža, niansēta utt., utt.) tiek izmantota un atklāta ar virsmas apstrādes paņēmieniem. Galvenokārt – faktūru un triepienu, uz kuriem tāpat var attiecināt neierobežotu skaitu apzīmējumus. Šī metode attiecināma vienīgi uz mākslinieka un skatītāja emocionālo pasauli, kas, kā zināms, nav ne definējama, ne klasificējama.

Krāsa ir glezniecības pamatu pamats. Krāsa ir autora spēks un prieks, kuru ļauts sajust skatītājam.

Ingrīda BURĀNE